Loka šaušanas vēsture

Alu zīmējumi Spānijā

Alu zīmējumi Spānijā

Nav zināma konkrēta atbilde, kurā kontinentā senie cilvēki sāka lietot loku un bultas. Senākās arheoloģiskas liecības ir atrastas Eiropā, Ēģiptē, Āzijā, kur tos izmantoja medībām un karam. Medības ar loku bija plaši izplatītas arī ASV dienvidu teritorijās, kur pat notika sacensības ar mērķi trāpīt pa stīpu, kuru ritināja ar žuburainu zaru. Punkti tika skaitīti atkarībā no tā, kā piezemējās bulta. Vecajā Derībā ir vairākas atsauces uz loka šaušanu kā māku, kas ir raksturīga senajiem ebrejiem. Persieši, spartieši, indieši, korejieši, ķīnieši un japāņi savās armijās iekļāva lielu skaitu lokšāvēju. Bultas bija nāvējošas pret lielām karavīru grupām un lokšāvēju izmantošana kaujās bieži bija izšķiroša. Loka šāvēji uz zirgiem bija armijas spēku pamats klejotāju ciltīs no kimeriāņiem līdz mongoļiem. Krētas algotņi-lokšāvēji bija ļoti pieprasīti, jo bija slaveni ar savām stingrajām tradīcijām. Grieķu dievs Apolons ir arī loka šaušanas dievs un saules dievs, kurš šauj neredzamas bultas, Artemīda – medību dieviete, Odisejs un citi mītiski varoņi tika bieži attēloti ar loku rokās.

Romas impērija

Senajiem romiešiem pašiem bija ļoti maz lokšāvēju, bet tā kā impērija auga, tie algoja lokšāvējus no citām tautām. dariusJūlija Cēzara armijas sastāvā Gallijā bija loka šāvēji no Krētas un viņa ienaidnieks Vercingetoriks, karojot Gallijā, pavēlēja savākt savā armijā visus vietējos lokšāvējus, kuru tur bija ļoti daudz. Ceturtajā gadsimtā loka šāvēji ar spēcīgiem kompozīta lokiem bija pastāvīga armijas sastāvdaļa visā Romas impērijā. Sabrūkot Rietumu impērijai, romieši nokļuva zem smagas pretestības pret augsti kvalificētiem jātniekiem-lokšāvējiem Hana armijā un vēlāk Austrumromas armija pamatā balstījās uz jātniekiem-lokšavējiem.

Ķīna

Gadsimtiem ilgi loka šaušana spēlēja galveno lomu Ķīnas vēsturē. Ķīniešu rakstos liecības lokiem un bultām ir atrodamas no Šangu dinastijas laika (starp 1766-1027 g.p.m.ē.). Loka šaušana raksturoja seno Ķīnas kultūru un filozofiju – tā bija viena no Sešām Cēlajām Mākslām Džou dinastijas laikā (1146-256 g.p.m.ē.), kā arī Ķīnas imperatoru tikums. Sešas Cēlās Mākslas bija rituāli, mūzika, loka šaušana, kaujas ratu vadīšana, kaligrāfija un matemātika. Konfūcijs pats bija loka šaušanas skolotājs. Tā kā ar Ķīnas sabiedrību saistītās kultūras ļoti variēja ģeogrāfiski un laikā, tad loka šaušanas ekipējums un tehnikas bija ļoti dažādas.

Koreja

horsearcheryKorejā loks ir bijis svarīgākais ierocis karos ar ķīniešu dinastijām un nomadu klejotājiem jau sākot no 1.g.p.m.ē. Leģenda vēsta, ka pirmais karalis ir bijis loka šaušanas meistars un spējis nošaut 5 mušas ar vienu bultu. Korejieši izmatoja bifeļa raga kompozīta rekursīvos lokus un šāva ar īkšķa gredzeniem (kaula gredzens, kuru uzliek uz īkšķa, lai to aizsargātu no stiegras ietekmes).

Japāna

Japāņu asimetriskā loka (tā augšdaļa ir garāka par apakšdaļu) pirmās zīmētās liecības ir no Yayou perioda (500.g.p.m.ē-300.m.ē.). Pirmais rakstītais dokuments, kas apraksta Japānas loka šaušanu, ir pieminēts Ķīniešu hronikās ap 297.gadu.

kyudo

Kyudo loka šāvēji

Loks tika izmantots karā un medībās, bet tā ceremoniālais lietojums tika adaptēts no Ķīnas, un turpināts Japānā tāpat kā loku ražošanas kompozīta tehnika – salīmēt kopā ragu, koku un dzīvnieku cīpslas. 12.gadsimtā mainoties sabiedrībai un militārajai šķirai – samurajiem – pārņemot varu, radās pieprasījums pēc loka šaušanas apmācības. Tas noveda pie loka šaušanas mākslas kyūjutsu izveidošanās, paralēli radās arī takeda-ryū – jātnieku-loka šāvēju māksla. Pieprasījums pēc lokšavējiem īpaši pieauga Ganpei kara laikā (1180-1185). Takugavas periodā (1603-1868) notika pārmaiņas sabiedrības hierarhiskajā kastu sistēmā un samuraji bija tās virsotnē, bet tā kā tie bija miera laiki, tad samuraji pievērsās administratīvajiem pienākumiem. Loka šaušana kļuva par „brīvprātīgu prasmi” un tika praktizēta tikai speciālos laukumos ceremoniālā formā vai sacensību formā un izplatījās ārpus militārajām aprindām. Ķīniešu mūku ienestais dzenbudisms sludināja paškontroli un vienkāršu filozofiju, ko pieņēma arī samuraju aprindās. Agrāk loka šaušanu sauca kyūjutsu – loka šaušanas māksla, bet mūki, kā dažādu mākslu skolotāji, radīja jaunu konceptu no kā radās kyūdō (kyudo) – loka ceļš, kas nemainīgi ir saglabājies un tiek praktizēts līdz mūsdienām ne tikai Japānā, bet arī daudzās citās valstīs (tāpat kā Austrumu cīņu veidi).

Eiropa

Aginkourtas kauja 1415.gadā

Aginkourtas kauja 1415.gadā

Viduslaikos loka šaušana Rietumeiropas armijās nebija izplatīta, kā par to vēsta daži populāri mīti. Loka šāvēji visbiežāk bija mazāk apmaksātie karavīri un tos parasti ņēma no zemnieku vidus, ko veicināja loka un bultu lētā un vienkāršā izgatavošana, salīdzinot ar bruņām, zirgiem un zobeniem bruņoto karavīru ekipējuma izmaksas, ko varēja atļauties tikai aristokrāti. 1066.gadā normaņi Hastingas kaujā sakāva anglosakšus pamatā pateicoties taktiskajām iemaņām un lokšāvējiem un līdz simtgadu kara laikam angļi bija iemācījušies, kā izmantot masu loka šaušanu kā taktisku pārākumu kaujās. 1415.gadā Aginkourtas (Agincourt) kaujā Henrija V armija, kas satāvēja no 5 tūktošiem lokšavēju un tūkstots citiem kareivjiem, pieveica 20-30 tūkstošus lielo franču armiju. Turnīros tika izcīnītas balvas un tas veicināja loka šaušanas populartiāti. Pateicoties šādai motivācijai Anglijas karaļiem bija iespējas katru gadu rekrutēt lielu skaitu lokšāvēju. 13.-14.gs. loka šāvēji kļūst par Anglijas armijas kodolu un 1363.gadā Anglijas karalis pieprasa, lai visi angļi no 14 gadu vecuma katru svētdienu un brīvdienās trenētos loka šaušanā – disciplīnā, kurai tika dota prioritāte pār visiem citiem cīņu veidiem.

Henrijs VIII

15.gs. parādās teikas par Robinu Hudu, kura lokšaušanas prasmes ir tik augstas, ka viņš spēj trāpīt bultu bultā, sašķeļot to līdz uzgalim.

Kaut 16.gs. tiek izgudrots šaujampulveris un loka kā kara ieroča vērtība krītas, tomēr 1537.gadā pēc Anglijas karaļa Henrija VIII pavēles Sers Kristofers Morris nodibina Svētā Georga ģildi – pirmo loka šāvēju biedrību. Daudzas ģildes, kas tika dibinātas, lai  apmācītu un trenētu lokšavējus kaujām, netiek likvidētas, bet pārviedojas par sociālām organizācijām un goda sargu vienībām (piem. Royal Company of Archers).

1545.gadā tiek publicēta pirmā grāmata par šaušanu ar garo loku – Rodžera Ašama (Roger Ascham) „Toxophilus” (“Lover of Archery”) (otrais izdevums 1571.gadā) un 1878.gadā Maurīcija Tomsona (Maurice Thompson) “Loka šaušanas burvība” (“The Witchery of Archery“) pirmais izdevums.

John Hamilton Gillespie of the Royal Company of Archers

1583.gadā Finsburijā, Anglijā notiek Eiropā pirmās zināmās loka šaušanas sacensības, kurās piedalās 3000 dalībnieki.

1600-os gados tiek nodibinātas vēl pāris biedrības un notiek loka šaušanas sacensību turnīri. 1673.gadā Anglijā, Jorkšīrā notiek pirmais Sudraba bultas turnīrs, kura tradīcijas ir saglabājušās līdz mūsdienām.

1787.gadā pirmo reizi loka šāvēju biedrībā (The Royal British Bowmen) tiek uzņemta sieviete un viņai tiek atļauts piedalīties Sudraba bultas sacensībās. Pakāpeniski loka šaušana kļūst par aristokrātu brīvā laika pavadīšanas veidu.

Eiropā tiek praktizēta dažāda veida loka šaušana, bet vispopulārākā Viktorijas laikmetā (1837-1901) kļūst loka šaušana pa mērķi (target archery). Līdz šodienai pazīstamais mērķis  ar krāsainajiem apļiem pirmo reizi tiek definēts 1844.gadā Lielajā nacionālajā britu lokšāvēju biedrībā (Britain’s Grand National Archery Society) un vēlāk adaptēts starptautiskai lietošanai.

Sacensības Krownpintā (Crown Point) pie Norvičas (Norwich) 1866.gada jūlijā (Illustrated London News, 4 August 1866)

Olimpiskās spēles un starptautiskās organizācijas

Olimpiskās spēles Londonā 1908. gadā

Olimpiskās spēles Londonā 1908.gadā

1900.gadā Parīzes olimpiskajās spēlēs pirmo reizi tiek iekļauta loka šaušana. Tajās piedalījās tikai vīrieši sacenšoties 6 disciplīnās šaujot no dažādām distancēm. Lielākā daļa no 153 dalībniekiem bija no Francijas un Beļģijas. Ņemot vērā, ka loka šaušanas sports attīstījās Eiropā, tad pārņemot vietējās tradīcijas šaušana notika ar garo angļu loku (longbow), kas pēc uzbūves ir viengabala koka loks, bez jebkādiem iegriezumiem bultas novietošanai un tēmekļiem. Jau nākamajās spēlēs 1904. gadā Santluisā sacensties varēja arī sievietes. Arī šajās spēlēs bija 6 disciplīnas, bet tā kā vienoti noteikumi vēl nebija radīti, disciplīnas atšķīrās no Parīzē notikušajām un arī dalībnieki bija tikai amerikāņi. 1908.gadā Londonā sievietes un vīrieši sacenšas 3 disciplīnās un pirmo reizi notiek komandu sacensības, dalībnieki ir no Lielbritānijas, Francijas un viens Amerikas pārstāvis. 1912.gadā Zviedrijā loka šaušana spēļu programmā netika iekļauta. 1920.gada spēlēs Antverpenē, Beļģijā 10 disciplīnās pa kustīgu un nekustīgu putnu maketiem sacenšas vīrieši no Beļģijas, Francijas un Nīderlandes.

FITA

Vecais FITA logo. No 2011.gada FITA tiek pārdēvēta par WORLD ARCHERY

1931.gada 4.septembrī Ļvovā, Polijā (tagad Ļviva, Ukrainā) 7 valstis – Francija, Čehija, Zviedrija, Polija, ASV, Ungārija un Itālija – nodibina Starptautisko Loka šaušanas federāciju (Federation Internacionale de Tir a l’Arc – FITA).  Tā nosaka noteikumus loka šaušanā un tiek ieviests vingrinājums FITA-1 – pa 36 šāvieniem no 4 dažādām distancēm (kopā 144 šāvieni), vīriešiem – 90, 70, 50 un 30m, sievietēm – 70, 60, 50 un 30m.

1937.gadā pirmo reizi loka šaušanā tiek izmantoti tēmekļi, un gadu vēlāk Amerikā Bens Persons rada kompāniju, kas kā masu produkciju sāk ražot loka šaušanas inventāru.

Vienkāršos garos lokus pamazām aizstāj rekursīvie loki – to pleci ir vērsti atpakaļ, kas palielina bultas metiena ātrumu un inerci, līdz ar to panākot lielāku precizitāti, zemāku trajektoriju un mazāku vēja ietekmi uz bultas lidojumu. Viengabala koka lokus aizstāj saliekamie koka un vēlāk arī dažādiem metāliem un karbona ražoti loki. Arī koka bultas ar putnu spalvu spārniņiem aizstāj alumīnija, karbona un pildkarbona bultas ar gumijas spārniņiem, kuras lietus gadījumos mitruma ietekmē nezaudē savas īpašības. Padomju Savienībā vienagabala koka lokus masveidā sāk ražot slēpju fabrikās (populārākās ir Ļvovā un Pērnavā), bet to kvalitāte ir ļoti slikta un tie viegli lūzt.

Olimpiskās spēles Minhenē 1972.gadā

Olimpiskās spēles Minhenē 1972.gadā

1966.gadā Amerikā tiek izgudrots kompaktloks – trošu-trīšu sistēmas loks, kura elastīgo plecu vietā tiek izmatoti ekscentriskie diski tādejādi vēl vairāk palielinot bultas lidojuma ātrumu un šāvienu precizitāti.

Pēc 52 gadu pārtraukuma un pēc FITA noteikumiem pirmā olimpiāde lokšāvējiem notiek 1972.gadā Minhenē, kur piedalās 95 sportisti no 27 valstīm. Vingrinājumu FITA-1 individuāli šauj arī 1976.gadā Montreālā, 1980.gadā Maskavā un 1984.gadā Losandželosā. 1988.gadā Seulā pirmo reizi notiek komandu sacensības.

No 1992.gada olimpiādes Barselonā sportisti sacenšas šaujot vingrinājumu Olimpiskais aplis individuāli un komandās, pirmo reizi notiek turnīrcīņas.

Loka šaušanai Eiropā attīstoties rodas nepieciešamība pēc kontinentālas organizācijas un tiek nodibināta Eiropas un Vidusjūras loka šāvēju savienība (European and Mediterranean Archery Union – EMAU), kas rīko Eiropas čempionātus un reģistrē Eiropas rekordus. Pirmā ģenerālā asambleja notika 1988.gada 17.aprīlī Parīzē, Francijā, kad to ierosināja Francijas Loka šaušanas federācijas prezidents. Pirmo konstitūciju apstiprināja 19 Eiropas valstis – Beļģija, Kipra, Čehoslovākija, Dānija, Francija, Lielbritānija, Vācija, Grieķija, Izraēla, Itālija, Luksemburga, Monako, Norvēģija, Polija, Portugāle, Šveice, Nīderlande, Turcija un Dienvidslāvija. Šodien tā apvieno 48 dalīborganizācijas ieskaitot Latvijas Loka šaušanas federāciju. Līdzīgas savienības ir arī Āzijā, Āfrikā, Amerikās un Okeānijā.

2011.gadā FITA tiek pārdēvēta par Pasaules Loka šaušanas federāciju (World Archery federation – WA). Pašlaik tā regulē loka šaušanas noteikumus 158 dalīborganizācijās (nacionālajās federācijās vai asociācijās) ieskaitot Latvijas Loka šaušanas federāciju.

2013.gadā EMAU tiek pārdēvēts par WAE – World Archery Europe. Tāpat tiek pārdēvētas pārējās kontinentālās organizācijas – World Archery Asia, OceaniaAfrica un Americas (kopā WA sastāvā ir piecas kontinentālās asociācijas).

Paraolimpiskā loka šaušana

paraarchery

Paraolimpiskā loka šaušana 1953.gadā Dānijā

Loka šaušana ir viens no vecākajiem paraolimpiskajiem sporta veidiem. 1946.gadā loka šaušana tiek iekļauta rehabilitācijas programmā tiem, kuri Otrā pasaules kara laikā ieguva mugurkaula bojājumus un jau 1948.gadā notiek pirmās sacensības, tājās piedalījās 16 karadienestā savainoti vīrieši un sievietes. No 1960.gada spēlēm Romā loka šaušana tiek iekļauta visās Paraolimpiskajās spēlēs.

Sākumā tika šauts individuāli vingrinājums St.Nicholas Round iesācējiem (48 bultas 40 jardiem un 36 bultas no 30 jardiem) un Albion Round pieredzējušiem šāvējiem (36 bultas no 80, 60 un 50 jardiem). 1960.gadā Paraolimpiskās spēles Romā notika pēc šiem noteikumiem. 1970.gadā pāriet uz vingrinājumu FITA Round, bet 1992.gadā sacensībās varēja piedalīties ne tikai sportisti ar mugurkaula bojājumiem. No 1998.gada FITA ieviesa 3 klases: W1 – ar kustību traucējumiem rokās un kājās, W2 – ar kustību traucējumiem kājās un S – stāvošie, bet no 2012.gada vairākas klases tiek apvienotas – OPEN grupa (šāvējiem ar traucējumiem kājās un līdzsvara traucējumiem – var šaut sēžot ratiņkrēslā, uz soliņa vai stāvot), W1 grupa (šāvējiem ar traucējumiem kājās, kuri izmanto ratiņkrēslu – var šaut gan ar olimpisko loku, gan pielāgotu kompaktloku Olimpiskajās spēlēs) un VISUALLY IMPAIRED V1, V2/3 (šāvējiem ar dažādas pakāpes redzes traucējumiem – tiek izmantoti speciāli taustes tēmekļi).

No 2016.gada Rio spēlēm paraolimpieši šauj arī mix komandās un trīs sportistu komandās.

Vairāk par Paraolimpisko spēļu vēsturi un sportistiem var uzzināt noskatoties dokumentālo filmu Rising Phoenix (2020), kurā piedalās arī loka šāvējs bez rokām – amerikānis Matt Stutzman.